Latvijas meži ir vērtīgs dabas resurss, kuru saglabāšana un aizsardzība ir būtiska gan ekoloģiskajai līdzsvaram, gan ekonomiskajai izaugsmei. Viens no lielākajiem draudiem meža ekosistēmai ir kaitēkļi, kas var radīt nopietnus postījumus kokiem, vājinot to veselību un izraisot plaša mēroga bojāeju, šāda situācija ne tikai ietekmē meža bioloģisko daudzveidību un ekoloģisko līdzsvaru, bet arī būtiski samazina meža ekonomisko vērtību. Šajā rakstā aplūkosim būtiskākos profilakses pasākumus, kas palīdzēs saglabāt Latvijas mežu veselību un ilgtspēju.
Meža aizsardzība pret kaitēkļiem sākas jau ar augsnes sagatavošanu pirms meža atjaunošanas, jo pirmie gadi, kad veidojas jaunaudzes, ir īpaši apdraudēti kaitēkļu dēļ. Koku augšanas laikā tos apdraud dažādas kaitēkļu sugas, bet tikai dažas no tām var radīt ievērojamu kaitējumu visai mežaudzei. Latvijā gandrīz katru gadu novērojama kādas kaitēkļu sugas masveida savairošanās, un klimata pārmaiņu dēļ šim sarakstam var pievienoties arvien jaunas sugas, gan tādas, kas jau sen sastopamas Latvijas faunā, gan arī jaunas, kas paplašina savu dabisko izplatības areālu.
Visus kaitēkļus var nosacīti iedalīt trīs lielās grupās: jaunaudžu kaitēkļos, skuju-lapu grauzējos un stumbra kaitēkļos. Papildus var izdalīt arī tehniskos kaitēkļus, kas neskar augošos kokus, bet būtiski pazemina koksnes kvalitāti un vērtību pārstrādei un tālākai realizācijai.
Jaunaudzes, kas veidojas no celmiem, saknēm un citām ciršanas atliekām, ir īpaši pakļautas kaitēkļu uzbrukumiem. Šajā posmā visbīstamākie kaitēkļi ir dažādas smecernieku sugas, piemēram, priežu lielais smecernieks (Hylobius abietis L.) un priežu vidējais smecernieks (H. pinastri Gyll.), kā arī sakņgrauži (Hylastes spp.) un maijvaboles (Melolontha spp.).
Īpaša uzmanība jāveltī lielajam priežu smecerniekam, kurš ir nozīmīgākais jaunaudžu kaitēklis mežsaimniecībā, kur tiek izmantotas kailcirtes. Šis kaitēklis bieži savairojas vietās, kur notikusi intensīva cilvēka saimnieciskā darbība, jo ciršanas laikā cilvēks rada labvēlīgus apstākļus smecernieka attīstībai. Šis kaitēklis pulcējas pavasarī pēc meža nociršanas un turpina bojāt stādus, intensīvi barojoties izcirtuma teritorijā.
Lai samazinātu priežu smecernieka radīto kaitējumu, ir ieteicams veikt augsnes sagatavošanu pirms stādīšanas, kas samazina kaitēkļu aktivitāti. Arī stādīšanas atlikšana uz diviem gadiem pēc cirsmas izstrādes var būtiski samazināt bojājumus, jo lielākā daļa jauno vaboļu jau būs pametušas attīstības vietas. Svarīgi arī izmantot kvalitatīvu stādāmo materiālu, jo lielākiem kociņiem ir lielākas izredzes izdzīvot. Meža īpašniekiem jāņem vērā, ka kukaiņu radīto bojājumu risks ir lielāks, ja tiek izvēlēti mazāki stādi, jo tie ir mazāk izturīgi. Lielāki stādi parasti ir izturīgāki pret kaitēkļiem, bet tiem nepieciešama augstāka augsnes sagatavošana un 2 starpgadi, kas palielina sākotnējās izmaksas. Ir svarīgi atrast līdzsvaru starp lielākiem stādu iegādes izdevumiem un ilgtermiņa ieguvumiem, ko tie nodrošina, lai samazinātu kaitēkļu radītos zaudējumus un uzlabotu meža veselību.
Maijvaboles, piemēram, lauku maijvabole (Melolontha melolontha L.) un meža maijvabole (M. hippocastani Fabricius), ir nozīmīgi jaunaudžu kaitēkļi, kas sastopami sausos priežu mežos uz smilšainām augsnēm. Maijvaboļu kāpuri apgrauž priežu stādu saknes, kavējot meža atjaunošanos. Maijvaboļu attīstība ilgst 4–5 gadus, un tās var nodarīt ievērojamus postījumus, ja to kāpuru skaits pārsniedz vienu uz vienu kvadrātmetru.
Vēl viens nozīmīgs jaunaudžu kaitēklis ir sakņgrauži, kas savairojas izcirtumos 4–6 gadus pēc meža nociršanas. Šie melnie, garenie kukaiņi bojā egļu un priežu stādu saknes, kā rezultātā stādi nīkuļo vai atmirst.
Skuju-lapu grauzējiem raksturīgas plašas savairošanās, kas var izraisīt audžu pilnīgu atlapošanu lielās platībās. Lai gan koki parasti atjauno vainagus pēc šāda kaitējuma, tomēr tas var izraisīt atsevišķu koku bojāeju un būtisku meža pieauguma samazinājumu. Šādos gadījumos ir svarīgi veikt preventīvus pasākumus, piemēram, izvietot putnu būrus, lai piesaistītu kaitēkļu dabiskos ienaidniekus – dobumperētājus putnus. Tāpat ir svarīgi laikus izvākt no meža invadētos kokus, lai nepieļautu kaitēkļu savairošanos.
Skuju-lapu grauzēju kaitēkļiem raksturīgas plašas savairošanās, piemēram, priežu sprīžotājam un zāģlapsenēm, kas var izraisīt būtisku skuju zudumu. Kāpuri grauž skujas un dzinumus, un masveida savairošanās gadījumos koki var tikt stipri bojāti.
Visbīstamākie kokaugu kaitēkļi ir stumbra kaitēkļi, kas, savairojoties masveidā, var iznīcināt veselas audzes. Viens no bīstamākajiem stumbra kaitēkļiem ir egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus L.), kas uzbrūk augošām eglēm un var radīt ievērojamus postījumus pieaugušās egļu audzēs visā Eirāzijā.
Cīņa pret meža kaitēkļiem sākas ar pareizu augsnes sagatavošanu un turpinās visā koku augšanas laikā. Svarīgi ir stādīt kokus, kas ir piemēroti konkrētai augsnei un klimatam, lai tie būtu stipri un izturīgi. Regulāra jaunaudžu apskate un savlaicīga kaitēkļu pazīmju atklāšana ļauj laikus rīkoties, novēršot kaitēkļu izplatīšanos. Ķīmiskie līdzekļi tiek izmantoti tikai nepieciešamības gadījumā, priekšroku dodot bioloģiskām metodēm. Ilgtermiņā svarīga ir meža dažādošana, lai samazinātu uzņēmību pret kaitēkļiem un nodrošinātu meža veselību un ilgtspēju.
Meža aizsardzība pret kaitēkļiem ir nepārtraukts un daudzslāņains process, kas prasa uzmanību un rūpes no visiem meža apsaimniekotājiem. Investējot vairāk resursu, lai nodrošinātu labāku augsnes sagatavošanu un izmantojot izturīgākus stādus, tiek samazināts kaitēkļu radīto bojājumu risks, kas savukārt var novērst lielus zaudējumus. Ar laicīgu un pārdomātu rīcību iespējams ne tikai samazināt kaitēkļu nodarīto kaitējumu, bet arī ilgtermiņā nodrošināt meža veselību un ilgtspējīgu attīstību. Tikai rūpīgi pārraugot un izprotot meža ekosistēmas procesus, mēs varam saglabāt Latvijas mežus nākamajām paaudzēm. Rūpīga meža apsaimniekošana ir sarežģīts process, kas prasa lielu ieguldījumu un pūles no īpašnieka puses. Tas ietver ne tikai kaitēkļu kontroli, bet arī ilgtspējīgas meža attīstības nodrošināšanu, lai saglabātu Latvijas mežus nākamajām paaudzēm. Ja īpašniekam trūkst laika, dzīvo pārāk tālu vai ir citi iemesli, kas var apgrūtināt nepieciešamās rūpes un investīcijas, var būt lietderīgi apsvērt īpašuma pārdošanu. Šādā gadījumā aicinām konsultēties ar Privātais mežs speciālistiem, kuri palīdzēs izstrādāt vislabāko rīcības plānu.
