Pēdējo gadu laikā Latvijas meža nozare piedzīvo arvien biežākas un intensīvākas diskusijas par
valsts iejaukšanos tirgus procesos. Viena no jaunākajām tēmām — plānotais dabas resursu
nodoklis uz neapstrādātas koksnes eksportu, ko valdība iecerējusi ieviest no 2027. gada.
No pirmā acu uzmetiena šāds solis šķiet loģisks — valsts vēlas veicināt vietējo pārstrādi un
palielināt pievienoto vērtību Latvijā. Taču skatoties no privāto meža īpašnieku skatpunkta, šī
iniciatīva atklāj daudz plašāku problēmu — nestabilu un neprognozējamu likumdošanas
vidi, kas būtiski apgrūtina jebkādu ilgtermiņa plānošanu.
Neprognozējamība — galvenais risks meža īpašniekiem
Mežsaimniecība pēc būtības ir ilgtermiņa nozare. Lēmumi, ko īpašnieks pieņem šodien,
ietekmē viņa īpašuma vērtību pēc desmit, divdesmit vai pat piecdesmit gadiem. Tāpēc skaidra
un stabila normatīvā vide ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai cilvēki vispār būtu
gatavi ieguldīt un attīstīt savus mežus.
Taču pēdējo gadu realitāte ir citāda — regulējumi mainās strauji, bieži bez pietiekamas pārejas
perioda un bez detalizētas ietekmes analīzes. Diskusijas par ciršanas vecuma samazināšanu,
biotopu paplašināšanu un tagad arī dabas resursu nodokli rada sajūtu, ka noteikumi mainās
spēles laikā. Šāda vide ne tikai rada neziņu, bet arī grauj uzticēšanos valstij un tirgum.
Jaunais nodoklis paredzētu papildu maksājumu par neapstrādātas koksnes eksportu — tātad
par zāģbaļķiem, papīrmalku, malku un tehnoloģisko koksni. Oficiālais mērķis ir mazināt izejvielu
eksportu un veicināt pārstrādi Latvijā. Taču praksē tas nozīmēs, ka eksportētājiem pieaugs
izmaksas, un viņi, visticamāk, samazinās iepirkuma cenas visai neapstrādātajai koksnei.
Tas visvairāk ietekmēs mazos meža īpašniekus, kuru mežos ir daudz papīrmalkas un
zemākas kvalitātes sortimentu. Kamēr lielie uzņēmumi spēj diversificēt riskus vai pārstrādāt
koksni paši, privātais īpašnieks šādu iespēju parasti nav. Rezultātā kopējie ieņēmumi no
ciršanas saruks, pat ja zāģbaļķu cenas saglabāsies stabilas.
Vēl viens aspekts — tirgus parasti reaģē pirms politisko lēmumu stāšanās spēkā. Tādēļ jau
2026. gadā varam sagaidīt cenu un pieprasījuma svārstības, kad pircēji sāks iepriekš
pielāgoties gaidāmajām izmaiņām.
Plašāka problēma — likumdošanas kvalitāte
Dabas resursu nodoklis nav izolēts gadījums. Tas ir simptoms plašākai parādībai —
likumdošanas kvalitātes pasliktināšanās meža nozarē. Lēmumi bieži tiek virzīti politisku
emociju un sabiedrības spiediena dēļ, nevis pēc rūpīgas ekonomiskās vai ekoloģiskās
izvērtēšanas.
Nav šaubu, ka vides aizsardzība ir svarīga. Taču, ja normatīvais ietvars kļūst pretrunīgs, tas
rada nestabilitāti un kavē ilgtspējīgu attīstību. Meža īpašnieki vairs nevar droši plānot ne
ciršanas apjomus, ne ieguldījumus infrastruktūrā, ne pārdošanas stratēģijas. Šī nenoteiktība
rada risku, ka īpašnieki vienkārši atsakās rīkoties, un tas savukārt negatīvi ietekmē gan tirgu,
gan valsts nodokļu ieņēmumus.
Privātie meža īpašnieki ir viens no Latvijas meža nozares pamatiem — viņi pārvalda vairāk
nekā pusi no valsts mežu platības. Taču bez skaidras un konsekventas politikas viņiem arvien
grūtāk pieņemt pamatotus lēmumus.
Valstij vajadzētu nodrošināt prognozējamu un profesionāli pamatotu normatīvo vidi, kurā
gan uzņēmumi, gan individuālie īpašnieki var justies droši par nākotni. Tikai tad var runāt par
ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu, investīcijām un patiesu vietējās pārstrādes attīstību.
Latvijas mežsaimniecība ir viena no mūsu ekonomikas stūrakmeņiem. Taču katrs sasteigts vai
nepārdomāts politisks lēmums rada ķēdes reakciju, kas ietekmē gan īpašniekus, gan
uzņēmumus, gan valsts budžetu.
Ja mēs vēlamies, lai nozare attīstās un turpina dot ieguldījumu Latvijas labklājībā, tad
stabilitātei jābūt svarīgākai par politisku īstermiņa peļņu.
Autors: Aleksandrs Klaviņš, uzņēmuma “Privātais Mežs” valdes loceklīs